Hokeja maģiskā nedēļa Rīgā un Tamperē

Foto: TT

Svētdien noslēdzās pasaules čempionāts hokejā, ko Latvijas izlase pabeidza ar negaidīti izcīnīto bronzas medaļu. Tik augstu panākumu nosaukt par gaidītu un paredzamu šobrīd būtu augstākā mēroga zaimošana, taču, izsekojot aizvadīto dienu notikumus, viss tomēr beigās sanāca loģiski. Latvijas hokejistiem nevis kāds uzdāvināja kaut ko, nevis mistiski paveicās, bet gan viņi paši izmantoja apstākļus, lai izcīnītu pirmās PČ medaļas Latvijas hokeja vēsturē.

No Rīgas uz Tamperi bez papildu jautājumiem

Nevienam Latvijā īsti nevar pārmest, ka iepriekšējā nedēļa hokeja zīmē bija saplānota tikai līdz ceturtdienai. Principā pat tos, kas vēl ierēķināja, ka ceturtdien vajadzēs gatavoties Latvijas izlases hokeja spēlei, varēja saukt par lieliem optimistiem, jo vēl otrdienas vakarā Harija Vītoliņa vadītās izlases izredzes iekļūt ceturtdaļfinālā nebūt nebija lielas. Tās varēja būt vēl mazākas, ja tiešie konkurenti slovāki nebūtu apātiski izgāzušies pret Kazahstānu, zaudējot divus vērtīgus punktus, kas nozīmēja, ka Latvijai vairs nevajadzēja obligāti sasist Šveici pamatlaikā – pietiktu ar vienu punktiņu.

Kad pienāca kārta ceturtdienas spēlei pret Zviedriju, šur un tur jau parādījās piesardzīgi jautājumi, sak, bet ja nu viss izdodas? Tad jābrauc uz Tamperi, lai sestdien spēlētu pusfinālā, iekāpjot jaunā un Latvijas hokejam vēl neiepazītā teritorijā. Jo ko tur liegties – Latvijas hokeja līdzjutējiem pārsvarā tomēr interesē Latvijas izlases hokejs, nevis hokejs kā tāds, un uz PČ medaļu spēlēm pirms Latvijas izlases panākumiem taisījās vien retais latvietis.

Taču ceturtdienas vakarā ap 23:00 aviokompāniju un naktsmītņu rezervēšanas vietnes dabūja turēt pamatīgu slodzi, jo tūkstošiem Latvijas fanu pēkšņi aptvēra, ka tā ir realitāte – pēc divām dienām mūsu izlase spēlēs PČ pusfinālā. Tik kā lai paspēj tur nokļūt? Nākamajā dienā tika izsludināti papildus avioreisi, bet daudzi jau bija paši ķērušies vērsim pie ragiem un sēdušies mašīnās, lai Tallinā uzbrauktu uz prāmja un pēc tam no Helsinkiem iebrauktu Tamperē, veicot ceļojumu, kas no Rīgas aizņēma apmēram desmit stundas.

Ar aizbraukšanu vien gan nepietika. Bija nepieciešamas arī naktsmājas un biļetes uz pašām spēlēm. Taču organizatoriskās problēmas lielu daļu Latvijas fanu nekavēja – daži ieradās Tamperē, vēl nemaz nezinot, kur uzturēsies, daži bija atbraukuši vēl bez spēles biļetēm, kamēr daži pat nebija droši, kā tiks atpakaļ. Cik nu varēja noprast, tas gan pārāk arī nevienu neuztrauca. Galvenais bija Latvijas izlases spēles.

Arī Latvijas mediji uz Tamperi atbrauca visnotaļ kuplā skaitā, un principā šajā ziņā situācija mediju centrā un mikszonā neatšķīrās no tā, kas bija Rīgā.  Arī viņi pārsvarā nebija reālistiski domājuši, ka nāksies doties uz Tamperi, bet izrādījās, ka ar patiesu vēlmi ātrumā var noorganizēt visu ko. Līdzīgi kā svētdienas vakarā Latvijas Saeima nodemonstrēja, ka, ja vien tiešām ir vēlme kaut ko nolemt, tad laiks un steiga nav šķērslis.

Latvijas izlases saliedētība – ne tikai vārdos

Pēc aizvadīta turnīra ierasti tiek uzskaitīti Latvijas izlases vārtu guvēji un rezultatīvākie spēlētāji, lielākie grēkāži mazākumos un iemetienos, sekmīgākie vārtsargi un viņu statistika. Šoreiz tas viss tomēr paliek otrajā plānā, un principā tas arī ir atbilstoši izlases treneru pieteiktajam lozungam – ejam uz priekšu kā komanda!

Šie vārdi gan teikti tik bieži un tik dažādu spēlētāju un komandu izpildījumā, ka to nozīme nonivilējusies un ka tie tiek uztverti kā standarta frāze, ko spēlētāji atkārto nedomājot. Tāpat nenoliedzama taisnība ir tā, ka saliedētiem un draudzīgiem ir viegli būt tad, kad komanda izcīna uzvaras, taču vairāki treneri vairākkārt atgādinājuši, ka īstais tests ir brīdis, kad tiek ciesti zaudējumi. Sak, nav grūti pievaldīt mēli par komandas biedru attieksmi vai trenera lēmumiem, ja visu laiku uzvari.

Pasaules čempionāts gan sākās tieši ar diviem sāpīgiem zaudējumiem. Rezultāts 0:6 pret Kanādu runā pats par sevi, kamēr sniegums mačā 1:2 pret Slovākiju bija tik blāvs, ka Ronalds Ķēniņš mikszonā pie medijiem pienāca ar tik smagu lamuvārdu, ka cilvēki pat apjuka – kā tādu pasniegt lasītājiem/klausītājiem? Taču Ķēniņš dusmojās uz sevi, nevis kādu citu, un šis varētu būt viens no pirmajiem PČ ilgā laika posmā, kad no izlases iekšienes uz āru neiznāca nekādas problēmas, ja vien neskaita Roberta Bukarta intervijā izteikto argumentu, ka pirms turnīra būtu noderējis vairāk pārbaudes spēļu.

Un Bukartam arī izrādījās taisnība – pēc lēnās ieskriešanās pret Kanādu un Slovākiju Latvija guva sešas (!) uzvaras pēc kārtas. Tas viss tika paveikts ar Artūru Šilovu, šī čempionāta MVP, vārtos. Viss gan varēja izvērsties citādi, jo izlases turnīru sāka ar Ivaru Punnenovu vārtos, taču kanādieši viņam divas ātras ripas iemeta jau pirmajās piecās minūtēs. Kanādieši nesaudzēja arī Punnenovu, no 2:0 panākot 6:0, bet turnīra turpinājumā Šilovs nomainīts tā arī netika.

Te būtu saprotama gan Punnenova uzvilkšanās, gan Kristera Gudļevska jautājumi, sak, kad tad es spēlēšu? Taču tādas lietas nesekoja. Izlases treneri gan pie ieslēgtiem, gan pie izslēgtiem mikrofoniem nepaguruši slavēja Punnenova un Gudļevska attieksmi par situāciju un viņu ziedošanos komandas labā. Pēdējā pirmsspēles sarunā ar medijiem tika arī izteikts viedoklis, ka laba komandas mikroklimata uzturēšanā rezerves vārtsargi un 13. uzbrucējs ir varbūt pat svarīgāki nekā spēlējošie hokejisti. Ir taču tik viegli apvainoties, sākt stāstīt, ka treneri īstenībā neko nesaprot, un par varītēm mēģināt saskatīt kļūdas priekšā esošo hokejistu izpildījumā. Taču īsta komanda ir tieši tā, kurā rezerves vārtsargi ar satrauktu sirdi uzsit Šilovam uz pleca un nodomā “kaut nu nostāvētu sausā”.

Tāpat tika atzīmēta Georga Golovkova pievienošanās izlasei turnīra gaitā, brīdī, ka viņš pats to vairs negaidīja, taču savainojumi ieviesa savas korekcijas. Golovkovs pirms izšķirošajām spēlēm ienesa izlasē svaigumu un ar savu prieku par pievienošanos izlasei esot nesis jaunu uzmundrinājumu izlases ģērbtuvēs. Tāpat arī nevarēja nepamanīt, cik draudzīgi un ar kādiem uzmundrinājumiem mikszonā izlases veterāni un “spicie čaļi” nogāja garām Danam Ločmeli, kad 18 gadus vecais puisis, no prieka apmulsis, mēģināja atrast vārdus, kā medijiem pastāstīt par saviem vārtiem pret Zviedriju un Kanādu.

Šī bronzas komanda patiešām bija komanda.

Par katru aizvadītās nedēļas spēli

Bukmeikeru prognozēs pirms turnīra sākuma Latvijas izlasei tika paredzēta 8.-12. vieta. Loģiski, jo tieši šajās robežās Latvija pārsvarā arī finišējusi čempionāta kopvērtējumā. Ieklūšana ceturtdaļfinālā pirms turnīra tika uzskatīts kā patīkams pārsteigums, bet par pusfinālu koeficienti bija izlikti ļoti augsti. Jau tas, ka Latvija iegūs trešo vietu B apakšgrupā, bija novērtēts ar augsto koeficientu 11.00.

Kā tad šis panākums tika sasniegts? Viss iesākās pirms divām nedēļām, kad papildlaikā tika pieveikta Čehija. Tam sekoja trīs uzvaras pamatlaikā pār Norvēģiju, Slovēniju un Kazahstānu, trim izlasēm, kuras Latvijai bija jāpieveic, taču tāpat bija sagaidāma konkurētspējīga cīņa. Vienīgais izņēmums izrādījās Kazahstāna, kas pēc savas lielās uzvaras pār Slovākiju 24 stundas vēlāk pret Latviju jau vairs īsti neko neiespēja (0:7).

Bet īstais ceļš pretim bronzai sākās 23. maijā ar maču pret Šveici. Šveice tobrīd jau bija garantējusi pirmo vietu grupā, parādot izcilu sniegumu apakšgrupā, un varēja atļauties trīs saviem līderiem iedot atpūtu. Tas nav pārmetums Šveicei, jo, ja Hišīrs vai Malgins būtu guvuši traumu viņiem nesvarīgā spēlē pret Latviju, tad jautājumu būtu vēl vairāk. Latvija izmantoja gan šo apstākli, gan to, ka arī pārējiem šveiciešiem tādas “jākāpj pāri līķiem” sajūtas īsti nebija, tiesa, pēdējā pamatlaika minūtē Šveice uzbruka ļoti traki, pēc tam zaudējot papildlaikā.

Ceturtdaļfinālā pret Zviedriju Latvijas fani tribīnēs bija iespaidīgi uzkurināti. Kā nekā, tā bija pirmā PČ “play-off” spēle Rīgā ar Latvijas piedalīšanos, un kas zina, vai arī ne pēdējā. Ienākot arēnā un pamanot iesildīšanās laikā laukumā zilidzeltenos un tumši sarkanos kreklus, uzreiz gan uzsitās asociācijas, ka šāds krāsu savienojums nozīmē skaistu zaudējumu 1:3 vai 2:3. To tas patiešām nozīmēja, taču pretējā virzienā – Latvija triumfēja ar 3:1, un izskatījās, ka trešajā periodā Zviedrijas komanda vairs īsti pati nespēj noticēt, ka šādā fanu radītā troksnī spēs salauzt Latvijas aizsardzību.

Pārbrauciens uz Tamperi, kam izlase – atšķirībā no faniem – bija patiešām gatavojusies un jau iepriekšējā dienā zināja, cikos būs jākāpj lidmašīnā, radīja arī citus jautājumus, proti, par fizisko izturību. Latvijai bija viens no gadu ziņā vecākajiem sastāviem šajā PČ, kamēr Šilovs vārtos cīnījās no zvana līdz zvanam. Arī šīs bažas izrādījās liekas, jo Latvijas izlase fiziski bija sagatavota tā, ka pusfinālā pret Kanādu mierīgi varēja izskriet līdzi NHL profiem.

Ar izskriešanu līdzi vien gan hokejā nepietiek, vēl būtu noderējusi arī labāka spēle vairākumā, kas pret Kanādu Tamperes arēnā nebūt nebija PČ pusfināla līmenī. Uz Tamperi bija atbraukuši vairāki tūkstoši Latvijas fanu, bet krietni lielākajā un modernākajā Somijas hallē (salīdzinājumā ar Arēnu Rīga) viņu balsis bija nedaudz izkliedētākas. Tamperē gan noteikti jāizceļ arēnas dīdžejs, kura ātri noreaģēja uz situāciju un ar Latvijas žurnālistu palīdzību sameklēja īstos meldiņus, ko uzlikt arēnā spēļu starpbrīžos, un latviešu dziesmas Tamperē tika izdziedātas krietni skaļāk nekā Rīgā.

Pret Kanādu uzjundīja arī tiesnešu tēma. Līdzjutēji vairākus tiesnešu lēmumus uztvēra Latvijai par sliktu, dusmīgi bija arī izlases treneri, kamēr Rodrigo Ābols mikszonā izteicās pavisam kritiski gan par tiesnešiem, gan par kanādiešu rīcību. Nākamajā dienā, kad emocijas bija norimušas, izlases treneris Raimonds Vilkoits skaidroja, ka spēles laikā par tādām lietām hokejisti izturas īpaši jūtīgi un ka lielāko sliktumu šeit nodarījuši pat ne tieši atsevišķi piespriestie sodi, bet gan tiesnešu attieksme.

Likās, ka emocijas ir norimušas pat pārāk daudz. Bronzas spēle pret ASV tribīnēs un mediju centrā ne tuvu netika sagaidīta ar tādu intensivitāti kā pusfināls pret Kanādu – sakrājies nogurums, vēl viena skaista zaudējuma gaidas utml. Taču to nevarēja teikt ne par Latvijas, ne ASV izlasi, kas iedegās pamatīgā cīņā par medaļu, un trešā perioda sākumā pēkšņi asinis vēnās kļuva arvien karstākas, jo reāla kļuva apziņa, ka bronza patiešām ir tepat tuvumā. Tad vēl Kristiāns Rubīns pēc Ločmeļa piespēles panāca 3:3 un sekoja papildlaiks, kur patiešām varēja notikt jebkas.

Un notika tas, ka Rubīns pats ielika skaistu naglu pretinieku vārtos un panāca Latvijas uzvaru ar 4:3, liekot visiem izlases spēlētājiem priekā izlekt laukumā. Vairāki latviešu mediji dažas minūtes pēc tam neslēpa, ka īsti nemaz galvā nav reģistrējuši to, kurš un kā iemeta ripus amerikāņu vārtos – satraukums esot bijis pārāk liels.

Uzvaras vārtus bronzas spēlē pret ASV varētu novēlēt teju jebkuram šīs izlases spēlētājam, taču simboliski, ka to paveica tieši Rubīns. Viņš izlasei pievienojās tieši šīs maģiskās hokeja nedēļas sākumā, pa taisno attriecoties pāri okeānam, lai tikai palīdzētu izlasei. Tobrīd Rubīnam bija garantija tikai par vienu spēli Latvijas izlases sastāvā, un saprotamas būtu pārdomas “vai tad jēga vienas spēles man tagad steigties prom no Kanādas?”. Taču Rubīns neko negaidīja, atbrauca un izrādījās, ka jāaizvada ne tikai viena, bet pat četras spēles, un ceturtās spēles beigās tieši viņš ar diviem vārtu guvumiem pielika punktu tam, ko Latvijas sportā neaizmirsīs vēl ilgi.