Latvijas hokeja izlases sastāvs Pekinā: ar piesardzīgām cerībām

Foto: TT

Nacionālās hokeja līgas pārstāvju neierašanās Pekinas spēlēs šoreiz Latvijas izlasei ir nozīmīgs iztrūkums, ņemot vērā, ka NHL šobrīd ir visnotaļ liela Latvijas hokejistu pārstāvniecība. Tas gan nenozīmē, ka Latvijas izlases izredzes uz augstu vietu sarukušas, gluži otrādi, tās cēlušās, jo lielvalstīm palikšana bez NHL vīriem ir krietni sāpīgāka. Latvijas izlasei gan tāpat tikšana ceturtdaļfinālā būs panākums un arī pārsteigums, par ko centīsies parūpēties 25 spēlētāji.

Ko mēs gaidījām no NHL?

Latvijai šosezon ir četri stabili NHL vīri un pieci spēlētāji Amerikas Hokeja līgā. Teju divas pilnas maiņas gan sanāk tikai teorētiski, jo trešā daļa no šiem Ziemeļamerikā spēlējošajiem ir vārtsargi, no kuriem divi varbūt arī nemaz nebūtu tik stabili pretendenti uz vietu izlasē, taču nav nekādu šaubu, ka Elvis Merzļikins būtu mūsu izlases pamatvārtsargs. Ģimenes apstākļu dēļ Merzļikins nav spēlējis izlasē jau nedaudz ilgāku laiciņu, taču iepriekšējos PČ viņš bija izteikta komandas dvēsele un līdzjutēju favorīts.

Merzļikinam gan ir spēcīgi aizvietotāji, un Latvijas izlase jau izsenis uzskata, ka vismaz vārtsargu līnija vienmēr bijusi stabila. Savukārt mūsu uzbrucēju Teodora Bļugera, Zemgus Girgensona un Rūdolfa Balcera klase, ierodoties izlasē, līdz šim bijusi uzskatāmi redzama. Kāds ir Latvijas izlases vairākums ar Balceru un bez Balcera, var droši secināt, salīdzinot Latvijas paveikto 2020. un 2021. gada PČ. Girgensons Latvijas izlases sakarā ticis mazāk novērtēts, jo savā NHL klubā tomēr daudz dara melno darbu, par ko izpelnās cieņu, taču glābējs uzbrukumā Zemgus tomēr parasti Latvijas izlasē nav bijis. Arī Bļugers vairāk tomēr ir 3. un 4. maiņas vilcējs, un viņi abi NHL tiek raksturoti kā vīri, kuri gatavi ar visu sirdi izpildīt trenera nosacījumus un strādāt komandas labā, proti, viņu sekmes ir visnotaļ pielāgotas arī tam, kādi tad ir treneri un kāda ir pārējā komanda.

No AHL teorētiski varējām tēmēt uz Eduardu Tralmaku, Haraldu Egli un Kristiānu Rubīnu, kā arī vārtsargiem Artūru Šilovu un Mareku Mitenu. Neviens no viņiem neaizvada tādu sezonu, ka tagad jāsit dūre galdā un jāprasa trenerim Vītoliņam, kādēļ viņu nav sastāvā, taču viņu iztrūkums ir jāatzīmē. Rubīns šosezon debitēja NHL, un nevienam Latvijas aizsargam tas nebija izdevies jau vairākus gadus. Tralmaks tieši janvārī izcēlās ar rezultatīvu spēļu sēriju (šosezon 21 spēlē 6+4), kamēr Eglem 18 spēlēs 3+5. Par jaunajiem hokejistiem viņus vairs īsti nevar dēvēt (Tralmakam ir 24, Eglem 25 gadi), un AHL statistika tomēr nav tik iespaidīga.

Kopējā mērogā Latvijai NHL spēlētāju neierašanās tomēr ir salīdzinoši maz ietekmējoša. Palikām bez pamatvārtsarga un diviem uzbrucējiem (Bļugeram tāpat tagad ir trauma, kamēr Balcers nesen tika iekļauts Covid-19 protokolā). Kanādas, Zviedrijas, Somijas, ASV un Krievijas izlases tagad būs spiestas spēlēt ar saviem otrajiem un trešajiem sastāviem, un pat mūsu tiešajiem konkurentiem dāņiem gaidāmi lielāki iztrūkumi izcilu sezonu aizvadošā vārtsarga Frederika Andresena personā un Nikolaja Ēlersa, viena no NHL labākajiem “vingeriem”, personām. Attiecīgi bukmeikeru prognozēs Latvija šobrīd ir pat nonākusi priekšā Dānijai, ja salīdzina ar prognozēm decembrī, kad vēl bija paredzēta NHL spēlētāju ierašanās.

Vārtsargu līnija – pārmaiņas pēc ar nelielām bažām

Artūrs Irbe, Sergejs Naumovs, Edgars Masaļskis – viņu pēdās sekojuši Elvis Merzļikins, Ivars Punnenovs un Kristers Gudļevskis. Tieši Gudļevskis bija vārtos Latvijas izlases iepriekšējā mačā olimpiskajās spēlēs, kad 2014. gadā gandrīz tika paveikts brīnums pret Kanādu ceturtdaļfinālā. Tiesa, Gudļevskim šī tā arī palikusi pagaidām spilgtākā spēle aizvadīto astoņu gadu laikā. Šobrīd Kristers ir nonācis Zviedrijas augstākās līgas komandā, bet par stabiliem viņa karjeras iepriekšējos gadus nevar nosaukt.

Zviedrijā augstā līmenī spēlē arī Jānis Kalniņš, taču tieši janvārī viņa spēles laiks samazinājās. Šveicē Punnenovs joprojām velk vienu no līgas blāvākajām komandām “Tigers”, bet arī viņam nesen bija savainojums, kam gan nevajadzētu apdraudēt došanos uz Pekinu, taču šādu tādu satraukumu rada gan. Ņemot vērā, ka Latvijas izlase savā apakšgrupā pret Zviedriju, Somiju un gan jau arī pret Slovākiju diez vai varēs spēlēt no pirmā numura pozīcijām, bez lieliskas vārtsarga spēles uz augstiem panākumiem nevarēs cerēt. Tas būs pirmais nepieciešamais arguments, lai tēmētu uz ceturtdaļfinālu.

Aizsardzībā uzsvars uz “Dinamo” un Sočos pārsteigušo Jaku

No astoņiem izlasē iekļautajiem aizsargiem pieci jau saspēlējušies Rīgas “Dinamo” rindās. To varētu uzskatīt par priekšrocību, ja vien neskatāmies KHL turnīra tabulā, kā tad “Dinamo” aizsardzība šosezon izskatījusies. Skaidrs, ka Rīgas komandai lielāka problēma meklējama uzbrukumā, bet arī aizsardzība nevar aizrauties ar sišanu sev pa plecu.

Spilgti gan jāizceļ Jāņa Jaka spēle šosezon “Sochi” sastāvā. Latvijas aizsargs 41 spēlē guvis 18 punktus, kas ir pārliecinoši priekšā lielākajai daļai “Dinamo” uzbrucēju. Šosezon klubos Jaks kopā ar Čehijā spēlējošo Uvi Balinski ir rezultatīvākie Latvijas aizsargi, un viņi abi guvuši tikpat daudz punktu kā Kaspars Daugaviņš Šveicē un Lauris Dārziņš Rīgas “Dinamo” kapteiņa statusā.

Nevar arī apgalvot, ka Latvijas izlases aizsardzības līnija būtu īpaši jauna un eksperimentāla. Tikai Patriks Ozols ir U23 vecumā, kamēr trīs – Cibuļskis, Freibergs un Kulda – ir sasnieguši 30 gadu vecumu. Vērts gan atzīmēt, ka mūsu aizsargi pārsvarā ir augumā raženi vīri ar 193cm garo Kārli Čuksti priekšgalā. Mūsu aizsardzības vidējais augums ir 185.3cm, kamēr apakšgrupas favorītēm Zviedrijai (182cm) un Somijai (184.1cm) šeit būs neliels deficīts. Tiesa, Slovākijas aizsargi šeit izceļas uz visa turnīra fona – neviens slovāku aizsargs nav īsāks par 185cm, un viņu vidējais augums ir 189.7cm, kas liek rēķināties ar fizisku smagu cīņu.

Paaudžu maiņa uzbrukumā ir nobriedusi savam lielajam brīdim?

Kā par to šosezon kārtējo reizi spiesta pārliecināties Rīgas “Dinamo” vienība, bez gūtiem vārtiem uz īpaši labiem rezultātiem cerēt nevajadzētu. “Dinamo” šosezon 45 KHL mačos guvusi 93 vārtus, kas ir otrs sliktākais rādītājs līgā (gandrīz visām pārējām komandām ir vismaz 110 vārtu). Labā ziņa toties ir tā, ka “Dinamo” uzbrucēju pārstāvniecība izlasē ir visnotaļ maza – Dārziņš, Mārtiņš Karsums un Nikolajs Jeļisejevs, kurš šosezon pilnīgi negaidīti kļuvis par “Dinamo” labāko snaiperi. Jeļisejevu arī nevar īsti saukt par jauno talantu, kurš tikai tagad ticis pie šprices, taču lielāku izaugsmes stāstu šosezon Latvijas hokejā neatrast – rudens sākumā viņš bija 27 gadus vecs spēlētājs, kurš mētājies pa zemākām Latvijas un Krievijas līgām, kamēr 70 KHL spēlēs guvis tikai četrus vārtus, un izskatījās nolemts mazam spēles laikam un “tukšās vietas” aizpildīšanai. Patinam laiku uz priekšu, un šosezon Nikolajs KHL iemetis 13 vārtus (septīto daļu no visas komandas vārtiem) un godam nopelnījis vietu izlasē. Jo, ja reiz kaut kādu aizspriedumu dēļ arī šoreiz Jeļisejevs nebūtu izlasē, tad tas tiešām būtu nesaprotami.

Izlases veterāni Dārziņš un Karsums mums ir daudz labāk iepazīti un asociējas ar krietni lielāku spēku uzbrukumā, taču laiks ir tāda filozofiska vērtība, par kuru var ilgi diskutēt, taču apmānīt to tāpat nevar. Dārziņam ir 37 gadi, Karsumam 35. Tāpat visnotaļ ticams, ka pēdējās olimpiskās spēles šīs būs arī Daugaviņam un Džeriņam, kuriem pa 33 gadiem, un tāpat jāsecina, ka pa nez kuru laiku 30 gadu robežu sasnieguši arī vēl nesen “jaunie un talantīgie” Roberts Bukarts, Miks Indrašis un Ronalds Ķēniņš.

Tādu patiešām jauno talantu Latvijas olimpiskajā izlasē šobrīd nemaz nav. Jābūt tomēr paškritiskiem un jāsaprot, ka “jauns” hokejā nozīmē, maksimums, U23 vecumu, bet pēc jau jābūt gataviem griezt augstākajā līmenī. Šobrīd šajā vecuma grupā ir tikai Deniss Smirnovs, kurš ātri izsitās līdz Šveices augstākajai līgai un pirms diviem gadiem izcēlās ar gandrīz 20 punktu sezonu, taču attiecīgs turpinājums nav sekojis, un šajā pašā komandā viņam nākamajās divās sezonās attiecīgi deviņi un pieci punkti.

Tāpēc ir pilnīgi godīgi, ka pienācis laiks pieprasīt stafetes kociņa pārņemšanu no tiem uzbrucējiem, kurus saucām par “jaunajiem un talantīgajiem” un tagad viņiem jākļūst par līderiem. Rodrigo Ābols, Rihards Bukarts, Mārtiņš Dzierkals un arī Renārs Krastenbergs – viņi visi ir vecumā starp 23 un 26 gadiem, kas jau ir laiks, kad nevis jānospēlē bez kļūdām un par to jāizpelnās tēvišķīgs trenera uzsitiens pa plecu, bet pašiem jātaisa rezultāts.

Turklāt to apliecina arī statistika – trīs no piesauktajiem uzbrucējiem šosezon bijuši rezultatīvākie savos klubos starp Latvijas izlases spēlētājiem, kamēr piektais rezultatīvākais bijis Jeļisejevs. Jā, var argumentēt, ka Čehijas un it īpaši Austrijas līgas līmenis nav gluži 1:1 salīdzināms ar NHL un KHL, taču fakts tik un tā ir tāds, ka šie uzbrucēji pieraduši veidot spēli un vākt punktus. Un vislielākās lietas šeit tiek gaidītas no Rodrigo Ābola, kuram NHL spēlētāju prombūtnes laikā vajadzētu būt Latvijas izlases uzbrukuma arsenāla draudīgākajam ierocim. Ābols Zviedrijas līgā šosezon savācis ļoti cienīgos 23 punktus 33 spēlēs, kas iedveš optimismu, taču reizē arī paturēsim skatienu lielāka mēroga perspektīvā – šis Latvijas hokejam ļoti cienīgais sasniegums šobrīd nozīmē 32. vietu Zviedrijas hokeja līgas rezultatīvāko spēlētāju sarakstā. Proti, zviedri noteikti paturēs Ābolu prātā, taču ne kritīs bezmiegā viņa klātbūtnes dēļ.

Iekļūšana ceturtdaļfinālā un sapnis par tālāko

Turnīra formāts paredz, ka Latvijas izlasei Pekinā paredzētas vismaz četras spēles. Trīs būs grupu turnīrā pret Zviedriju, Slovākiju un Somiju, un neatkarīgi no iegūtās vietas būs jāpiedalās izslēgšanas spēlēs. Ja izdosies iegūt pirmo vietu, varēs uzreiz iekļūt ceturtdaļfinālā, pretējā gadījumā (kas reālistiski ir daudz ticamāks scenārijs) būs jāspēlē astotdaļfināls. 12 komandas pēc grupu rezultātiem tiks sarindotas secībā, un 5. vieta spēlēs pret 12. vietu, 6. vieta pret 11. vietu utt.

Šeit, protams, ideāls scenārijs būtu savākt grupā pietiekami daudz punktu, lai tiktu pie piektās vietas, jo tas, visticamāk, nozīmētu astotdaļfinālu pret turnīra mājinieci Ķīnu, kurai principā jau katrs vārtu guvums būs sensācija. Nekāda īpašā rēķināšana gan šeit nepalīdzēs, jo tāpat nepieciešams pēc iespējas labāks rezultāts katrā grupas spēlē, šis ir vienkārši atgādinājums, ka jebkurā variantā būs vēl iespēja visu labot.

Līdzīgi iepriekšējā olimpiādē sanāca Slovēnijai, kas izcili nospēlēja apakšgrupā, apspēlējot ASV un Slovākiju, taču izrādījās, ka tas viss kaķim zem astes, jo astotdaļfinālā tika zaudēts Norvēģijai. Tikmēr Vācija apakšgrupā tā arī neguva nevienu uzvaru pamatlaikā, taču izslēgšanas mačos papildlaikos pieveica Šveici un Zviedriju, pēc tam arī Kanādu un gandrīz pat kļuva par čempioni, beigās ieņemot otro vietu un iegūstot sudraba medaļas.

Vai Latvija var tēmēt uz līdzīgu izrāvienu? NHL spēlētāju nepiedalīšanās to padara par pie horizonta redzamu iespējamību, taču pagaidām par neko vairāk. Vācijas izlases panākums tomēr nebija no zila gaisa uzradies, Vācija šobrīd ir krietni pietuvojies Slovākijas un Čehijas hokeja līmenim, Vācijas jaunie talanti arvien biežāk izpelnās augstas vietas NHL draftā, un 2018. gada sudraba medaļa, lai arī pārsteidzoša, tomēr nebija pilnīgi neloģiska.

Bukmeikeru prognozes Latvijas sakarā šobrīd liecina, ka izstāšanās astotdaļfinālā ir reālākais notikums (koeficients 1.70). Apstāšanās ceturtdaļfinālā ir ar koeficientu 4.00, kamēr jebkuras medaļas izcīnīšana novērtēta ar koeficientu 25.00, taču jāņem vērā, ka bukmeikeru prognozes ietekmē arī valdošā neskaidrība par to, kādas tad izskatīsies lielvalstu komandas Pekinā. Kanādas un ASV izlašu spēki ir tikai spekulējami, lai gan sastāvi it kā ir nosaukti, bet jautājumi par to, kā šīs izlases izskatīsies laukumā, paliek. Un tāpat jāatceras ļaunais un draudīgais Covid-19 mākonis, kas gulstas pie Pekinas debesīm, un šeit noteikumi ir skarbi. Ja izlase karantīnas dēļ nevar spēlei pieteikt 13 laukuma spēlētājus un divus vārtsargus, tad sekos tehniskais zaudējums.