Daugaviņš liek punktu: karjera ar izsaukuma zīmi

Foto: TT

21. gadsimta sākums Latvijas hokeja vēsturē paliks ar Kasparu Daugaviņu galvenā varoņa lomā. Jā, ir spēlētāji, kas NHL pabijuši ilgāk un ražīgāk, ir spēlētāji, kas izlasē spēlējuši vairāk, taču neviens nav nācis un tik palicis ar tik lielu un krāšņu personību. Daugaviņš ilgus gadus bija Latvijas izlases kapteinis, un viņa lēmums likt karjerai punktu būs ar ilgtermiņa efektu arī valstsvienībā.

Otrais paziņojums par karjeras beigām

Kaspars Daugaviņš un Lauris Dārziņš pēc izlases pieticīgā snieguma Pekinas olimpiskajās spēlēs 2022. gada sākumā pavēstīja par atvadīšanos no valstsvienības. Dārziņš drīz pēc tam pārkvalificējās par treneri, šajā pozīcijā strādājot arī Latvijas izlasē, kamēr Daugaviņš turpināja spēlēt klubā.

Jau tobrīd tika runāts, ka 33 gadus vecais Daugaviņš nedaudz pasteidzies un emocijās pateicis lietas, par kurām vēl nebija līdz galam izdomājis. Jā, Pekinas spēlēs izlasei nekas īsti neizdevās, un Daugaviņš pats četros mačos palika bez punktiem, taču tobrīd tika gaidīts Rīgā plānotais PČ2023, un netrūka līdzjutēju, kuri cerēja, ka Daugaviņš tomēr nespēs pretoties vilinājumam aizvadīt pasaules čempionātu savās mājās un atgriezīsies izlasē. Un tieši tā arī notika.

Tagad Daugaviņš vēlreiz paziņojis par karjeras beigām, taču apstākļi jau citādi. Viņš ardievas pateicis hokejam kopumā, ne tikai izlasei, turklāt to darījis ar sava Slovākijas kluba “Dukla” starpniecību. Lēmums pieņemts sezonas vidū, un tas pārsteidzis ne tikai tos hokeja sekotājus, kuri ikdienā nepievērš padziļinātu uzmanību Slovākijas līgai, bet arī šīs valsts hokeja pazinējus.

Taču šobrīd Daugaviņam ir 36 gadi, kas hokeja uzbrucējam ir tuvu spēku robežai. Lai arī šoreiz viņa lēmums beigt karjeru nācis negaidītāk, viss tomēr ir loģiski. Tāpat gan netrūkst balsu, kas aicina Daugaviņu uz “trīs lietas, labas lietas”, sak, neviens jau neliedz pārdomāt vēlreiz.

Plašā ģeogrāfija un prasme atrast vārtus

Latvijas pieaugušo čempionātā Daugaviņš debitēja jau krietni pirms pilngadības sasniegšanas, “Prizmā” spēlējot jau 15 gadu vecumā. Savukārt 17 gadu vecumā viņš jau bija regulārs punktu guvējs tobrīd spēcīgākajā Latvijas komandā “Rīga 2000”. Tas viss noveda pie nonākšanas NHL draftā.

Došanās uz Ziemeļameriku bija tikai loģiska, un tur Daugaviņš ļoti rezultatīvi spēlēja Kanādas junioru līgās, ātri vien tiekot arī pie pirmajām iespējām Amerikas Hokeja līgā. Daugaviņš Amerikā nebija hokeja zvaigzne, taču prata pierādīt savu lietderību NHL, kur laukumā darīja daudzas lietas papildus tiešajiem uzbrucēja pienākumiem.

Pilna NHL sezona viņam gan sanāca tikai viena – 2011./12. gadā, kad viņš nospēlēja 65 mačus. Nākamajā sezonā nāca NHL lokauts un saīsināta sezona, Daugaviņš tika aizmainīts uz Bostonu, kur kopā aizvadīja tikai 12 mačus, taču piedalījās “Bruins” lieliskajā izslēgšanas spēļu skrējienā, tiekot līdz finālam. Daugaviņš piedalījās četrās Stenlija kausa finālspēlēs, kas ir par četrām vairāk nekā lielākajai daļai pasaules hokejistu, taču “Bruins” tomēr palika bez titula.

Izrādījās, ka 2013. gada Stenlija kausa fināls starp Čikāgu un Bostonu tā arī paliks Daugaviņa pēdējais mačs NHL. Viņš atgriezās Eiropā, kur pēc sezonas Šveicē nonāca dāsnus līgumos dalošajā KHL. Vairākas sezonas metis ripas KHL līmenī, Daugaviņš atgriezās Šveicē, tad pievienojās Vācijas “Iserlohn”, kam sekoja pievienošanās Slovākijas “Dukla”, kur Daugaviņš tobrīd bija viens no līgas labāk apmaksātajiem spēlētājiem.

Savā hokejista karjerā izgājis cauri plašai ģeogrāfijai, Daugaviņš bija rezultatīvs gandrīz visur, kur spēlēja. Karjerai viņš licis punktu ar 274 punktiem KHL, 112 punktiem AHL, 74 punktiem Slovākijā, 69 punktiem Šveičē, 49 punktiem Vācijā un 15 punktiem Nacionālajā hokeja līgā.

Latvijas izlasē rakstīja vēsturi

Arī Latvijas izlasē Daugaviņš gandrīz visu savu karjeru bija viens no rezultatīvākajiem spēlētājiem, no kura tika gaidīti vārti un līdera spēle uzbrukumā. Daugaviņš piedalījās 12 pasaules čempionātos, kuros sakrāja 48 punktus, un spēlēja trīs olimpiskajās spēlēs, kurās ar vārtu guvumu gan tā arī ne reizi neizcēlās.

Taču Daugaviņa nozīme Latvijas hokejā ne jau tikai vārtos mērāma. Viņš jau jaunībā sevi skaļi pieteica kā azartisku un cīņasspara pilnu vīru, kurš savas emocijas neslēpj, un karjeras turpinājumā šīs īpašības izpaudās vēl vairāk un vairāk. Daugaviņš prata ne tikai pats iemest, bet arī pavilkt līdzi pārējos, un kapteiņa uzšuve Latvijas izlasē viņam pamazām kļuva ierasta lieta. Pasaules čempionātā viņš pirmoreiz Latvijas izlases kapteinis bija 2015. gadā, un pēc tam šos pienākumus Daugaviņš pildīja visos PČ, kuros vien piedalījās.

Arī iepriekš Latvijas izlases sastāvā Daugaviņš pieredzēja uzvaras pār grandiem un vairākus skaistus brīžus, taču kulminācija tika sasniegta 2023. gada pavasarī. Pēc pieticīga sākuma grupu turnīra laikā pamazām varēja sajust optimismu. Ceturtdaļfinālā izdevās iespraukties tikai ar lielām pūlēm, taču tur, spēlējot pārpildītas arēnas priekšā, izdevās apspēlēt zviedrus.

Ar Daugaviņu kapteiņa lomā Latvijas izlase pirmoreiz (un kurš gatavs likt galvu ķīlā, ka arī ne pēdējoreiz?) sasniedza PČ pusfinālu, turklāt arī tur nebija nekādi peramie zēni. Pusfinālā gan cienīgs zaudējums pret Kanādu, taču pēc tika iegūta bronza, mačā par trešo vietu pieveicot ASV izlasi.

Pat ja Daugaviņš nebūtu piedalījies nevienā citā Latvijas izlases spēlē kā vien PČ2023, arī tad viņa vārds paliktu spožiem burtiem ierakstīts Latvijas hokeja vēsturē. Jo viņš bija kapteinis izlasei, kas sasniedza visaugstāko pagaidām iespēto virsotni.