Negatīvā epopeja ap Latvijas futbola izlasi turpinās – tikai viena uzvara septiņās spēlēs

Foto: TT

Pirmo uzvaru 2024. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā izcīnījusi Latvijas futbola izlase, kas savā laukumā ar 2:0 apspēlēja Armēnijas izlasi. Prieki nebija ilgi, jo tālāk sekoja sakāve Turcijai ar 0:4, ātri noslēdzot mazo eiforiju. Lai gan pirmā uzvara izcīnīta, tomēr valstsvienība savā grupā paliks pēdējā vietā un kopumā cikls mūsu futbolistu izpildījumā tika aizvadīts vāji. Kurš par šo kaunu uzņemsies atbildību?

Beidzot lietus tuksnesī –  Latvijas futbola izlase parāda saturīgu sniegumu un apspēlē Armēniju

2023. gadā, ja ieskaitam pārbaudes spēli pret Īriju, Latvijas valstsvienība bija zaudējusi sešās spēlēs pēc kārtas. Latvijas izlases futbolistiem šajos mačos bija izdevies gūt vien piecus vārtus, kamēr savā cietoksnī tika ielaisti 16. Pieticīgais uzbrukums un dažkārt muļķīgās kļūdas aizsardzībā maksāja dārgi. Pirms 12. oktobra cīņas ar Armēniju virmoja uzkaitēta atmosfēra – gan līdzjutēji, gan mediji asi kritizēja vājos rezultātus, turklāt pievērsa uzmanību faktam, ka Latvijas futbola sistēmā ir samilzušas problēmas, kas jau vairākus gadu desmitus liedz Latvijas futbola izlasei sasniegt augstas virsotnes.

Šoreiz gan godam jāuzteic Latvijas izlases futbolisti, kuri ne tikai bija teicami noskaņojušies mačam, bet arī parādīja pārsteidzoši saturīgu sniegumu. Šķita, ka identitātes aizmetņi aizgūti no basketbola un hokeja izlasēm – cīņasspars, vienots komandas gars, pašaizliedzība ziedošanās laukumā un skaista spēle. Tieši šīs īpašības mūsu futbola izlase pietrūka kā ūdens tuksnesī. Uzvaras saldo garšu pār Armēniju pastiprināja fakts, ka Latvijas valstsvienība gandrīz pusi spēles atradās mazākumā, turklāt desmit vīru sastāvā prata gūt vārtus.

Treknas plusa zīmes mačā nopelnīja vārtu autori – Jānis Ikaunieks un Daniels Balodis, kā arī Roberts Uldriķis, kurš piedalījās abās rezultatīvajās darbībās. Lieliski nospēlēja arī vārtsargs Roberts Ozols un pussargs Eduards Dašķevičs. Tieši R. Uldriķis bija viens no retajiem futbolistiem, kurš pirms mača izteicās, ka spēlēt zem spiediena ir privilēģija, norādot uz augsto godu mugurā velkot Latvijas izlases kreklu un neizvairoties no vājo rezultātu atbildības.

Tomēr nav vietas eiforijai. Kāpēc izlase šādu sniegumu sāk demonstrēt brīdī, kad tā nokļuvusi teju tās zemākajā punktā, uz to tiek izdarīts liels ārējais spiediens, turklāt ciklā visas cerības uz kvalificēšanos finālturnīram tāpat ir zaudētas? Kāpēc mūsu futbolisti ar tādu degsmi un cīņassparu nedodas laukumā katrā cīņā? Vai tiešām kvalitatīvs sniegums tiek demonstrēts tikai tad, kad galvenā trenera krēsls ir sašķobījies līdz pēdējam? Ir daudz neatbildētu jautājumu un arī nākamais kvalifikācijas cikls paliek miglā tīts.

Latvijas futbola izlasei nepieciešams augstākās raudzes treneris, kurš ne tikai spēj izstrādāt teicamus taktiskos risinājumus, bet prot mainīt futbolistu attieksmi un psiholoģiju, iedodot mūsu spēlētājiem uzvarētāju mentalitāti. Skaidrs, ka LFF būtu jāšķiras no prāvas naudas summas, lai spētu šādu speciālistu noalgot, taču šāda kalibra treneris varētu savas zināšanas izmantot Latvijas futbola sistēmas uzlabošanai, ilgtermiņa jaunatnes stratēģijas izstrādāšanai un pašmāju treneru apmācīšanai.

Līdzjutēju uzticība neglābjami iedragāta?

Saspīlētas attiecības ir arī starp Latvijas izlases futbolistiem un valstsvienības līdzjutējiem. Mačā ar Armēniju H sektora atbalstītāji, pirmajā puslaikā, tribīnes atstāja, paužot savu nostāju par izlases vājajiem rezultātiem un pieprasot Daiņa Kazakēviča demisiju. Otrajā puslaikā līdzjutēji H sektorā atgriezās, atbalstīja izlasi un palīdzēja tai izcīnīt pirmo uzvaru šajā kvalifikācijas ciklā. Taču pēc spēles neviens no izlases futbolistiem nepienāca pie H sektora fanu ultrām, kas raisīja ļoti lielu sašutumu. Pēcāk publiski mūziķis Ralfs Eilands, kurš arīdzan aktīvi atbalstījis futbola izlasi, pauda, ka necienīgās attieksmes dēļ valstsvienības mačus klātienē vairs neapmeklēs.

Laikā, kad tā jau “Skonto” stadiona tribīnes pildās gausi, futbolistiem un federācijai kā ar baltiem cimdiem būtu jārūpējas par saviem uzticīgākajiem atbalstītājiem. Jo tieši šie atbalstītāji, par spīti sliktajiem rezultātiem, palikuši valstsvienībai uzticami. Latvijas futbola izlasei ir laiks kārtīgi sasparoties, jo mūsu hokeja un basketbola valstsvienības uzstādījušas ļoti augstu latiņu, uz kuru vajadzētu tikties jebkurai Latvijas izlases komandai. Kā minējām vienā no iepriekšējām publikācijām, tieši Latvijas Futbola federācija ir visbagātākā sporta federācija valstī. Tomēr ar lielu nožēlu nākas atzīt, ka Latvijas futbola pieejamais resurss vāji tiek pārvaldīts.

Izdomas trūkums un rūgta sakāve pret Turciju

16. oktobrī Latvijas futbola izlase izbraukumā tikās ar Turcijas valstsvienību, ar kuru allaž bijušas spraigas un līdzīgas cīņas. Mača pirmajā puslaikā turki demonstrēja ļoti uzbrūkošu, dominējošu, futbolu, bet latvieši nespēja kvalitatīvi atbildēt. Izdomas trūkums ar tālajām piespēlēm pa gaisu, naivi cerot uz Roberta Uldriķa auguma centimetriem, vai turku aizsargu kļūdām. 21. minūtē turki guva vārtus, tomēr pēcāk videotiesneši epizodi izskatīja un vārtus, aizmugures dēļ, neieskaitīja. Savukārt veiksme vēlreiz uzsmaidīja Latvijai, kad 36. minūtē pēc stūra sitiena mājinieki norībināja Latvijas izlases vārtu pārliktni. Tikmēr puslaika izskaņā glāba Roberts Ozols, atvairot sitienu no tuvas distances.

Otrā puslaika ievadā, 58. minūtē, notika likumsakarīgais – Junus Akguns ar ļoti skaistu un spēcīgu sitienu pelnīti izvirzīja vadībā turkus. Latvieši centās radīt pretspēku un 77. minūtē Jānis Ikaunieks trāpīja pa turku vārtu konstrukciju. Taču 83. minūtē lielisku Turcijas izlases kombināciju noslēdza Čeks Tosuns, panākot 2:0. Dueļa beigās Latvijas izlase sabruka pavisam un ielaida vēl divus vārtus. Vispirms Robertu Ozolu pārspēja Kerims Akturkoglu, bet galarezultātu uzstādīja Čeks Tosuns.

Turcija ar šo panākumu garantēja dalību Eiropas čempionāta finālturnīrā, tikmēr Latvijas izlasei nācās samierināties ar kārtējo kaunpilno rezultātu. Mūsu izlasei viena uzvara septiņās spēlēs un pelnīta pēdējā vieta apakšgrupā.

Latvija, Lietuva un Igaunija – trīs futbola izlases ar bēdīgu skatu nākotnē

Arī Baltijas valstu kontekstā rezultāti, šajā kvalifikācijas ciklā, izskatās gana sērīgi. Vislabāk veicies Lietuvas izlasei, kas savā apakšgrupā iekrājusi piecus punktus un ir vienīgā no Baltijas valstu izlasēm, kura grupā nav pēdējā vietā un saglabā vēl teorētiskas iespējas kvalificēties finālturnīram.  Četrus no pieciem punktiem lietuvieši ieguvuši pret Bulgāriju, kurai padevies katastrofāls cikls. Vispirms Lietuva ar Bulgāriju nospēlēja neizšķirti 1:1, bet izbraukumā to pieveica ar 2:0. Punktu mūsu kaimiņi ieguva arī par 2:2 neizšķirtu pret Melnkalni. Vēl grupā ar Lietuvu spēlē Serbija un Ungārija.

Tikmēr dziļā purvā grimst Igaunijas valstsvienība, kas vienīgā no Baltijas vēl nav tikusi pie uzvaras. Ar vienu punktu, par 1:1 neizšķirtu pret Azerbaidžānu, tā ir pārliecinoši pēdējā vietā F apakšgrupā. Vēl Igaunijas grupā spēlē Beļģija, Austrija un Zviedrija. Bēdīgs ir gan Igaunijas izlases uzbrukums, gan aizsardzība. Sešās spēlēs tā atzīmējusies ar diviem rezultatīviem sitieniem, kamēr pretiniekiem atļāvuši sabērt 18 vārtus.

Ja saliekam visu trīs Baltijas izlašu rezultātus kopā, tad 19 mačos izcīnītas divas uzvaras, trīs neizšķirti un 14 zaudējumi. Gūtu un ielaisto vārtu attiecība – 13:45. Šie cipari neliecina par lielām cerībām arī nākotnē. Latvijas futbola valstsvienībai šajā kvalifikācijas ciklā palikusi viena spēle – valsts dzimšanas dienā, 18. novembrī, “Skonto” stadionā jāuzņem Pasaules kausa bronzas medaļniece Horvātija.