Kas notiek ar Latvijas futbola izlasi? Bezcerīgi zaudējumi un atrašanās futbola “pagrabā”

Foto: Zane Bitere / LETA

Vēl divus zaudējumus 2024. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīrā piedzīvojusi Latvijas futbola izlasei, ar 0:5 ciešot sakāvi pret Horvātiju, bet Rīgā ar 0:2 piekāpjoties Velsas futbolistiem. Mūsu futbolistu bilance kvalifikācijā ir skaudra – piecās spēlēs pieci zaudējumi.  Pēc tam, kad hokeja un basketbola izlases šogad paveica fenomenālo, rodas jautājumi, kāpēc futbola valstsvienība šobrīd ir pabērna lomā? Kas ir pie vainas tik vājam sniegumam un futbola sistēmas stagnācijai?

Piecās spēlēs piecas neveiksmes un norakstīta vēl viena kvalifikācija

Smagu “pērienu” Latvijas futbolisti piedzīvoja 8. septembrī Rijekā, kur ar 0:5 kapitulēja Horvātijas valstsvienībai. Latvijas izlasei bija iespējas gūt vārtus, taču tās, kārtējo reizi, palika neizmantotas. Tāpat acīs dūrās mūsu futbolistu briesmīgā piespēļu kvalitāte un izdomas trūkums. Laukumā darbojās divas krasi atšķirīgas izlases. Neapšaubāmi, ka mūsu valstsvienībai uzbrukumā pietrūka Vladislavs Gutkovskis, kurš iedzīvojies ceļgala krustenisko saišu plīsumā un vairākus mēnešus nevarēs spēlēt. Tomēr visai droši varam apgalvot, ka arī Gutkovskis nebūtu mainījis spēles iznākumu.

Tālāk, 11. septembrī, sekoja duelis ar Velsu. “Skonto” stadionā Velsas izlases fani bija sarūpējuši fantastisku atmosfēru un šķita, ka mājas spēli aizvada pretinieki, nevis Rīgā spēlējošā Latvijas izlase. Tiesa, Velsas valstsvienības fani apgāja noteikumus un no vietējiem līdzjutējiem iegādājās tās biļetes, kas bija paredzētas latviešu faniem. Latvijas izlases sniegums  bija labāks, nekā tas bija pret Horvātiju, tomēr rezultāts 0:2 bija glaimojošs. Roberts Ozols Latvijas izlases vārtos rādīja brīnumus un vairākas reizes glāba no droša vārtu zaudējuma. Muļķīgu “pendeli” pirmā puslaika vidū nopelnīja Kaspars Dubra, bet spēles izskaņā mājinieki iekrita pretuzbrukumā, par ko meistarīgi sodīja Velsas izlase.

Piecas spēles un piecas neveiksmes. Kurš uzņemsies atbildību par sliktajiem rezultātiem un bezzobaino spēli? Kur pazudis izlases galvenā trenera Daiņa Kazakeviča pozitīvais “vektors”? Valstsvienība cerību stariņus parādīja UEFA Nāciju līgā, taču tur spēlēja pret objektīvi vājākiem pretiniekiem. Varbūt Latvijas Futbola federācijai (LFF) jāliek malā mārketings par “11 vilkiem”, kas izgāzies kā veca sēta? No vilkiem – plēsīgiem, nikniem, bezbailīgiem, vienotiem, nav ne miņas. Diemžēl futbola izlasei nav šāda cīnītāju identitāte, kādu šogad nodemonstrēja hokeja un basketbola izlases.

Turnīra tabulā, izcīnīto punktu ailītē, Latvijas izlasei ir apaļa nulle un tā pat teorētiski zaudējusi izredzes kvalificēties Eiropas čempionāta finālturnīram. Tikpat bēdīgi, proti, bez punktiem turnīra tabulā, klājies arī Kiprai, Gibraltāram, Maltai, Sanmarīno un Lihtenšteinai. Jāsaka, ka visam Baltijas reģionam veicies ļoti slikti. Lietuvai piecās spēlēs ir divi neizšķirti (pret Bulgāriju un Melnkalni), savukārt Igaunijai piecos dueļos tikai viens neizšķirts (pret Azerbaidžānu). Attiecīgi, Latvijai, Lietuvai un Igaunijai 15 spēlēs nav nevienas uzvaras, ir trīs neizšķirti un 12 zaudējumi. Gūto un ielaisto vārtu attiecība – 9:39. Tas jau vien rāda, cik slikts futbola līmenis, izlašu kontekstā, ir visā reģionā.

FIFA rangā Latvijas izlase šobrīd ieņem 134. vietu, bet pirmajā simtniekā mūsu valstsvienība nav bijusi jau septiņus gadus. 2016. gadā, uz pāris mēnešiem, Latvijas izlase ierindojās 95. vietā. Kopš 2004. gada, kad Latvijas futbola izlase vēsturiski iekļuva Eiropas čempionāta finālturnīrā, tā nav spējusi atgriezties kādreizējos augstumos.

Izlases slikto rezultātu grēkāzis – treneris, futbolisti vai sistēma?

Skaidrs, ka tik viennozīmīgi nevar definēt, kurš ir vainīgs. Tas ir komplekss jautājums. Pirmkārt, LFF stipri būtu jāpadomā par augsta līmeņa trenera nolīgšanu. Mūsu basketbola izlase bija spilgts piemērs, cik daudz var panākt kvalificēts speciālists, kāds ir Luka Banki. Ne velti mačā ar Velsu, Latvijas izlases fani tribīnēs sauca pēc Kazakeviča demisijas. Tomēr LFF stūrgalvīgi pauduši, ka treneris atbrīvots netiks un speciālista sniegums tiks vērtēts pēc kvalifikācijas spēlēm. Tātad, vēl vismaz trīs mačus Kazakevičs pavadīs pie valstsvienības stūres. Otrkārt, arī pašiem valstsvienības futbolistiem ir laiks paskatīties spogulī un kritiski izvērtēt savu sniegumu. Latvijas izlases spēlētāji neizskatās vienoti un bieži laukumā padodas. Protams, ir bijuši veiksmīgi spēles nogriežņi un epizodes, taču pats svarīgākais ir dueļu galarezultāts, kas šajā ciklā bijis zem katras kritikas. Nulle punkti pēc piecām spēlēm noteikti nav maksimums, ko var paveikt mūsu spēlētāji. Iepriecina, ka šajā ciklā iespējas dotas vairākiem jaunajiem futbolistiem, kuri piedzīvojuši debiju valstsvienībā. Taču tas ir kā meklēt jāņtārpiņus pilnīgā tumsā. Ir neliela gaisma, bet tas kopējo, melno, bildi būtiski nemaina.

Treškārt, 2023. gadā Latvijas futbola federācija no FIFA un UEFA saņēma vairāk nekā 11 miljonus eiro, to padarot par Latvijas bagātāko sporta federāciju. Skaidrs, ka LFF var oponēt, ka arī citas futbola federācijas saņem iespaidīgas summas, turklāt tieši futbolā ir vislielākā masveidība un konkurence. Tomēr, racionāli spriežot, federācija optimāli neizlieto līdzekļus, jo sportiskie rezultāti iepaliek. Šī problēma (rezultātu trūkums) ir sasāpējusi jau gadiem, kas nozīmē, ka tā patiesi ir sistēmas vaina un pareizie risinājumi vēl nav atrasti. Cik zemu FIFA rangā mūsu izlasei jānokrīt, un cik zaudējumi vēl jāpiedzīvo, lai sistemātiski sāktu domāt par Latvijas futbola pārbūvi? Nav tā, ka nekas netiek darīts, tomēr, ja rezultātu nav, pašreizējais plāns nav bijis sekmīgs. Ceturtkārt, valstsvienības spogulis ir jauniešu izlases, kuras nevar lepoties ar milzīgiem panākumiem. 12. septembrī kaunpilnu zaudējumu piedzīvoja arī Latvijas U-21 futbola izlase, kas ar 0:7 cieta sakāvi pret Norvēģijas vienaudžiem. Lai gan U-17, U-19 un U-21 izlases epizodiski spējušas sekmīgi spēlēt un izcīnīt lielas uzvaras, tomēr līdz attiecīgās vecumgrupas finālturnīriem tā arī nav izdevies aizsniegties.Bieži vien jaunatnes izlašu talanti nespēj izveidot veiksmīgas profesionālās karjeras un savu talantu palaiž vējā. Arī Latvijas futbola izlases treneri nav riskējuši un devuši nozīmīgas lomas gados jaunos futbolistiem.Šeit atduramies pret apburto loku – spēlētājs nevar gūt pieredzi, ja tam nedod iespēju, bet bez spēļu pieredzes laukumā tikt ir teju neiespējami.

Iespējams, ka arī Latvijas futbola izlasei jāpiedzīvo tās zemākais punkts, lai sekotu augšāmcelšanās. Līdzīgi, kā tas bija basketbola izlasei, kad tā 2021. gadā piekāpās Bulgārijas valstsvienībai un nespēja kvalificēties Eiropas čempionātam. Tomēr bažas rada fakts, ka Latvijas futbola izlase zemu bijusi jau vairākus gadus.

Ko sagaidīt atlikušajās trīs kvalifikācijas spēlēs? Astoņos mačos astoņi zaudējumi?

12. oktobrī Latvijas izlase Rīgā uzņems Armēniju, savukārt 15. oktobrī izbraukumā spēkosies ar Turcijas valstsvienību. Kvalifikācijas ciklu valstsvienība noslēgs Latvijas dzimšanas dienā, 18. novembrī, kad savā laukumā cīnīsies ar Horvātijas izlasi.

Ļoti iespējams, ka mūsu futbolisti kvalifikācijas turnīru noslēgs bez uzvarām. Savukārt scenārijs par neizšķirtu pret Armēniju, vai Turciju, arīdzan šķiet reāls. Vismaz šobrīd nav pozitīvu indikāciju, kas liktu domāt, ka mūsu futbolisti ar savu lielisko sniegumu spēs pārsteigt pretiniekus. Taču šīs spēles var būt par lielisku motivāciju, lai atklātu jaunos Latvijas futbola talantus un dot iespēju pārbaudīt savas prasmes pret spēcīgiem pretiniekiem. Tā kā šīs kvalifikācijas cikls teju ir norakstīts, tad Latvijas izlase var gatavot pirmos iedīgļus UEFA Nāciju līgai, kura sāksies 2024. gada septembrī. Tajā Latvija spēkosies “C” jeb pēc spēka trešajā līgā.