Latvijas Tokijas spēlēs – divas medaļas un divas patīkamas vilšanās
5 min
Latvijas olimpiskā delegācija no Tokijas vasaras spēlēm pārveda divas medaļas, kas ir patīkama pārmaiņa pēc palikšanas tukšā Riodežaneiro spēlēs. Salīdzinot ar iepriekšējām spēlēm, kā arī ar iepriekš bukmeikeru prognozēto, cik tad veiksmīgi Latvijas sportisti nostartēja Tokijā?
Latvijas 3×3 basketbola izlase grupu turnīrā cieta pāris zaudējumus, no kuriem labprāt būtu izvairījušies, taču saiknes izveidošanā ar līdzjutējiem Latvijā tā izrādījās noderīga lieta. Visiem patīk uzvarētāji, taču tādi uzvarētāji, kuri uzvar sīvā konkurencē. Ja visi pretinieki būtu apspēlēti ar desmit punktu pārsvaru, tauta varbūt tā arī nesaprastu, kas tas par 3×3 basketbolu vispār ir un ko tas dara olimpiskajās spēlēs. Tagad tika uzskatāmi nodemonstrēts, ka tur nekāda viegla pastaiga nav, un pēc zaudējumiem apakšgrupā panākumi izslēgšanas spēlēs likās vēl jo saldāki, turklāt Latvijas izlases vīri ir tādi puiši, ar kuriem Latvijas līdzjutējs viegli varēja identificēties.
Par Latvijas izlases zelta medaļu šajā sporta veidā runājot pragmatiski, jāuzsver, ka nekāds pārsteigums vai kaut kāds apbrīnojams Pelnrušķītes stāsts, kā to daži tagad mēģinā pasniegt, tas nebija. Kā lai tas būtu Pelnrušķītes stāsts, ja Latvijas izlase pirms turnīra sākuma tika atzīmēta kā otrā galvenā favorīte aiz Serbijas, bet Nauris Miezis atradās FIBA individuālā ranga pirmajā vietā pasaulē. Drīzāk būtu jārunā par nelielu izgāšanos, ja šī izlase paliktu bez medaļas.
Un par nelielu izgāšanos noteikti jārunā galvenās favorītes Serbijas sakarā, kas neprata tikt finālā, un sanāca tā, ka Latvija kļuva par čempioni, izslēgšanas spēlēs pret serbiem nemaz nespēlējot. Tas, protams, nenozīmē, ka mūsējo zelta medaļa ir mazāk vērtīga vai vieglā ceļā sasniegta, tas gluži vienkārši nozīmē to, ka Miezis, Lasmanis, Krūmiņš un Čavars ar uzviju attaisnoja uz sevi liktās cerības.
Jau pirms olimpiskajām spēlēm viņi tika izvirzīti kā ticamākie medaļas pretendenti Latvijas delegācijā, taču tika prognozēta arī otras medaļas izcīnīšana. Tik stabilu citu variantu vairs nebija, taču bija vairāki sportisti, par kuriem varēja klusi teikt, ka te var sanākt izšaut.
Ne gluži izšaut, taču īstajā brīdī pacelt 410 kilogramus izdevās Artūram Plēsniekam, kurš ieguva bronzas medaļu. Arī viņa medaļa par milzīgu sensāciju, kas apgāž visus loģikas pamatlikumus, nav saucama, galu galā, Plēsnieks svarcelšanas elites tuvumā bijis jau ilgāku laiku un tagad spēja izmantot savu iespēju, nopelnot sev tik svarīgo medaļu, kas Latvijai bija otrā šajās spēlēs.
Apetīte gan rodas ēdot, it sevišķi, ja ēdiens ir tik gards kā olimpiskās medaļas. Ļoti tuvu medaļām nonāca abi Latvijas pludmales volejbola pāri, taču gan Pļaviņš/Točs, gan Graudiņa/Kravčenoka tomēr palika ceturtajā vietā. Ņemot vērā, ka pludmales volejbolā kopā bija četri mači, kuros Latvija varēja garantēt medaļas (divi pusfināli un divi bronzas mači), bet visos tika zaudēts, tad summā tomēr šis rezultāts jāatzīmē kā vilšanās. Taču reizē jāuzsver, ka ir ļoti patīkami, ka vispār ir, par ko vilties, jo tikpat labi Latvijas pāri varēja apstāties arī, piemēram, jau astotdaļfinālā. Rio spēlēs Latvijas pludmales volejbolisti vispār netika ārā no grupas.
Divas medaļas vienās spēlēs – ieskaitot ziemas spēles, Latvijai tas ir labākais sasniegums kopš 2014. gada Soču olimpiskajām spēlēm. Tieši tāds pats medaļu klāsts tika iegūts arī 2012. gadā Londonā, kamēr pirms tam četrās no piecām vasaras spēlēm tika iegūtas vismaz trīs medaļas. Tie, protams, ir pārāk mazi skaitļi, lai tajos meklētu secinājumus par Latvijas sporta izaugsmi vai pretējo.
Vēl no Tokijas spēlēm jāatzīmē Ritvara Suhareva iegūtā sestā vieta svarcelšanā savā svara kategorijā. Ritvars turklāt tik un tā bija prasīgs pret sevi un ne līdz galam apmierināts ar rezultātu, taču viņam arī ir tikai vēl 22 gadi. Kopējā klasifikācijā septīto vietu ieņēma karatists Kalvis Kalniņš, taču piedalījās jau tikai 11 sportisti, līdz ar to viņa septīto vietu nav nemaz tik viegli salīdzināt, piemēram, ar Krista Neilanda un Tomija Skujiņa attiecīgi 33. un 22. vietu šosejas riteņbraukšanā. Toties Roberts Akmens kanoe airēšanā ieguva astoto vietu, kamēr Madara Palameika ieguva 11. vietu šķēpmešanā.
Ja pludmales volejbolā vilšanās tomēr bija ļoti patīkamas, tad tenisā gan vārds “vilšanās” jāizmanto bez jebkādiem citiem priedēkļiem. Ne Ostapenko, ne Sevastova netika tālāk par pirmo kārtu, un ātri izstājās arī dubultspēlēs. Bukmeikeri viņas pie galvenajām favorītēm nebija pieskaitījuši, taču zaudējumi visās trīs spēlēs tomēr jāatzīmē kā statistisks pārsteigums.
