Latvijas futbola izlase jauna stūrmaņa meklējumos – vai ārzemju treneris būs lielais glābējs?

Tomislavs Stipičs. Foto: Paula Čurkste / LETA

7. decembrī Latvijas Futbola federācijas (LFF) valde lēma pārtraukt sadarbību ar līdzšinējo Latvijas futbola izlases treneri Daini Kazakeviču. LFF valde lēmusi, ka federācijas prezidentam Vadimam Ļašenko jaunais treneris jānolīgst līdz 31. janvārim. Kuri ir potenciālie kandidāti, un vai ārzemju treneris būtu risinājumus Latvijas futbola krīzei?

Vektors, kas beidzas ar purvu

Dainis Kazakevičs Latvijas futbola izlases stūrmaņa lomā pabija gandrīz trīs gadus – speciālistu amatā apstiprināja 2020. gada 20. janvārī, bet kontraktu priekšlaicīgi izbeidza 2023. gada 7. decembrī. Jau tobrīd, 2020. gadā, daudzi apšaubīja federācijas lēmumu, uzsverot, ka Kazakevičam nedz ar Latvijas U21 izlasi, nedz FK “Jelgava” spilgtus panākumus neizcīnīja.

Sākotnējie rezultāti Kazakevičam nebija galvu reibinoši, taču apmierinoši. Tomēr 2023. gadā Latvijas izlase aizvadīja teju katastrofālu gadu. Desmit mačos, ieskaitot arī divas pārbaudes spēles, Latvijas nacionāla valstsvienība izcīnīja tikai vienu panākumu. Kopumā Kazakeviča virsvadībā Latvijas izlases futbolisti aizvadīja 41 maču, izcīnot tikai 11 uzvaras. 12 dueļi beidzās neizšķirti, bet zaudējumu rūgtumu izlases spēlētāji piedzīvoja 18 mačos.

Kazakevičs līdzjutēju un mediju acīs iekrita savas komunikācijas dēļ. Pēc Latvijas izlases triumfa UEFA Nāciju līgas D grupā, Kazakevičs sacīja, ka izlases “vektors” dodas pozitīvajā virzienā, bet 2023. gadā, kad rezultāti neiepriecināja, pēc žurnālista jautājuma par trenera krēsla sašūpošanos, latviešu treneris sacīja: “Man nav krēsla, es stāvu”.

Tā kā Kazakevičam līgums ar valstsvienību spēkā bija 2024. gada 31. decembrim, tad LFF nāksies trenerim izmaksāt kompensāciju. Tomēr Ļašenko solījis, ka summa ne tuvu nebūs simts tūkstošiem eiro, kā tas savulaik bija Slavišas Stojanoviča gadījumā.

Neuzkāpt uz tiem pašiem ārzemju “grābekļiem”

Kopš neatkarības atjaunošanas, Latvijas futbola izlasi trenējuši deviņi speciālisti – Jānis Gilis, Revazs Dzozuašvili, Gerijs Džonsons, Aleksandrs Starkovs, Jurijs Andrejevs, Marians Pahars, Miksu Pātelainens, Slaviša Stojanovičs un Dainis Kazakevičs. Visilgāk valstsvienību trenēja Starkovs – desmit gadus, taču ar trim piegājieniem. Starkovs bija vienīgais, kurš spēja valstsvienību “aizvest līdz apsolītajai zemei” – Eiropas čempionāta finālturnīram. 30 gadu laikā izlasi vadījuši vien četri ārzemju treneri un arī rezultāti šo speciālistu vadībā nav bijuši elpu aizraujoši.

Visbēdīgāk pie Latvijas izlases stūres klājās slovēnim Slavišam Stojanovičam un somam Miksu  Pātelainenam. Stojanoviča vadībā, no 2019. gada marta līdz 2020. gada janvārim, Latvijas izlase desmit mačos izcīnīja tikai vienu uzvaru, pārējos deviņos dueļos piedzīvojot zaudējumus. Vienīgo uzvaru mūsējie izcīnīja pret Austriju (1:0), bet kopējā gūto, ielaisto vārtu attiecība Latvijai bija šausmīga – 3:28. Savukārt 2018. gadā, Latvijas izlases galvenā trenera postenī pavadot vien astoņus mēnešus, Pātelainena kontā deviņās spēlēs viens panākums, pieci neizšķirti un trīs zaudējumi.

Varam secināt, ka pagaidām LFF ar ārzemju speciālistu algošanu nav trāpījuši mērķī. Taču der atcerēties – lai gan LFF mūsu valstī ir bagātākā sporta federācija, tomēr Eiropas kontekstā tā nevar atļauties elitāros trenerus. Iespējams, ka tai jāiet nedaudz citādāks ceļš – jācenšas atrast lielo futbola valstu (Anglija, Spānija, Vācija, Itālija, Francija) U17, U19, U21 jaunatnes trenerus, kuri būtu pietiekami talantīgi, lai piekristu izaicinājumam vadīt nacionālo izlasi. Tāpat LFF var uzrunāt kādu no bijušajiem futbolistiem, kuri nesen sākuši savas trenera gaitas. Šobrīd izcils piemērs ir Šavi Alonso, bijusī Madrides “Real” un “Liverpool” leģenda, kurš teicami trenerē Leverkūzenes “Bayer”.

Pašmāju kandidāti – Morozs, Kalns un Blanks

Plaši izskanējis Virslīgas čempionvienības, RFS, galvenā stūrmaņa Viktora Moroza vārds. Bijušais Latvijas izlases pussargs RFS komandu trenē jau kopš 2020. gada 25. februāra un Moroza virsvadībā komanda pērn prata kvalificēties UEFA Konferences līgas grupu turnīram, divreiz kļuvusi par Latvijas čempioni un 2021. gadā par Latvijas kausa uzvarētāji. 164 mačos, ko Morozs vadījis RFS vienību, izcīnīti 108 panākumi. Taču nevajadzētu aizmirst, ka RFS ir viena no Virslīgas bagātākajām komandām un Latvijas izlasē Morozam nebūs pieejama tik laba spēlētāju selekcija.

Tikmēr latviešu treneris Jurģis Kalns 2021./2022. gada sezonā prata aizvest FC “Valmiera” līdz Virslīgas triumfam. Taču šajā sezonā, ar krietni vājāku sastāvu, valmierieši Virslīgā izcīnīja ceturto vietu. Arī Kalns ir viens no labākajiem jaunajiem Latvijas treneriem  un varētu savas zināšanas nodot arī valstsvienības futbolistiem. Kalna vadībā FC “Valmiera” 83 mačos tikusi pie 43 panākumiem.

Nevajadzētu aizmirst par bijušo Latvijas izlases uzbrucēju Kristapu Blanku, kurš jau kopš 2017. gada ir “Riga FC” treneru kolektīvā. Sešu gadu pieredze trenera arodā ir labs rādītājs, taču Blanka gadījumā par sliktu runāt fakts, ka 37 gadus vecais speciālists nav strādājis galvenā stūrmaņa ampluā.

Stipičs, Grigorčuks, Pertija – ārzemnieki, kuri pārzina Latvijas futbola virtuvi

Gandrīz divus gadus Latvijas futbolā pabija vācu treneris Tomislavs Stipičs, kurš ar FK “Auda” un “Riga FC” prata izcīnīt Latvijas kausu. Tomēr 13. decembrī “Riga FC” pārtrauca sadarbību ar speciālistu, jo treneris ar komandu nespēja izcīnīt Virslīgas titulu. Komanda tikai par vienu punktu atpalika no čempiones RFS. Divu sezonu laikā Stipičs pierādīja sevi kā lielisku speciālistu. No ārzemju treneriem, visticamāk, Stipičs ir galvenais kandidāts uz Latvijas izlases trenera posteni. Jautājums, vai LFF var atļauties šāda kalibra speciālistu, un vai pats Stipičs vēlēsies pārņemt izlasi tās zemākajā punktā.

Jau iepriekšējos Latvijas izlases trenera meklējumos tika piesaukts ukraiņu trenera Romāna Grigorčuka vārds, kurš deviņus gadus trenēja Virslīgā. Piecas sezonas Grigorčuks bija “Dinaburgas” stūrmanis, bet četras – FK “Ventspils”. Tieši Grigorčuka vadībā FK “Ventspils” iekļuva UEFA Eiropas līgas grupu turnīrā. Grigorčuks šobrīd vada Ukrainas Premjerlīgas klubu Odesas “Chornomorets”. Lai gan Grigorčuks trenera karjerā vēl nav vadījis valstsvienību, maz ticams, ka speciālists sezonas vidū pamestu komandu un skries mums palīgā. “Chornomorets” šobrīd ieņem astoto vietu un var vēl pacīnīties par Eirokausu vietām.

No ārzemju treneriem, tieši gruzīnu speciālists Tamazs Pertija Latvijā strādājis visilgāk – kopš 2007. gada. Pertijam Latvijā ir tikai viena trofeja – 2017. gadā Latvijas kauss. Virslīgā tā arī gruzīnu trenerim triumfēt nav izdevies. Arī Pertijas uzvārds allaž izskanējis, kā viens no potenciālajiem izlases galvenajam treneriem, tomēr nekad tas nav materializējies. Treneris, kurš vadījis “Skonto”, Liepājas un Valmieras komandas, vairākkārt sastrīdējies ar saviem futbolistiem. Iespējams, ka tieši karstasinīgais raksturs attur LFF no sadarbības noslēgšanas. Ja laikā, kad Pertija vadīja “Skonto”, tikšana izlases trenera krēslā bija ticamāka, tad šobrīd iespēja ir minimāla. Tomēr Pertijas priekšrocība ir Latvijas futbola pārzināšana un sava vīzija.

Vai pat Gvardiola varētu izglābt Latvijas izlasi?

Minētie uzvārdi – gan latviešu treneri, gan ārzemnieki, pierāda, ka LFF būs jāizšķiras par nākotnes virzienu. Tomēr, ja treneris pēc trenera nespēj ar valstsvienību izcīnīt pieklājīgus rezultātus, tomēr vaina jāuzņemas arī pašiem futbolistiem, sistēmai. Pat, ja LFF kontā būtu tik daudz naudas, ka tā spētu atļauties Pepu Gvardiolu, māc šaubas, ka arī šāda kalibra treneris spētu paveikt brīnumus. Konkurence futbolā ir nežēlīga, līmenis citviet ir audzis ievērojami, tādēļ laiks Latvijas futbolam pieņemt realitāti un stratēģiski mainīt futbola sistēmu, lai tas nākotnē dotu augļus.